Dafnids un Hloja

Longs
Dafnids un Hloja
Tā sauktais sengrieķu romāns ir visai vēls sengrieķu literatūras attīstības produkts. Tas radies ap otrā un pirmā gadsimta miju pirms mūsu ēras, t. i., hellēnisma laikmetā, kas iezīmējas arī ar citu jaunu, grieķu literatūras klasis­kajam periodam svešu daiļprozas žanru parādīšanos. Jaunajā hellēnistiskajā pasaulē krasi mainījās indivīda stāvoklis sabiedrībā, viņa attieksme pret to. Vecajās grieķu polēs pilsonis bija aktīvs dalībnieks politiskās, saimnieciskās un kultūras dzīves veidošanā, pildot pret dzimto pilsētu ļoti dažādus pienākumus, kuru uzticēšana pilsonim nereti nozīmēja lielu pagodinājumu. Ikkatrs pilsonis varēja sevi uzskatīt par savas pilsētas saimnieku, tās likteņa noteicēju. Par poles pilsoņa cildenāko tikumu atzina dzimtenes mīlestību, un patriotisma jūtu attīstību veicināja gan audzināša­nas sistēma, gan kults, gan literatūra un māksla. Jaunajās hellēnistiskajās monarhijās, kuras pārvaldīja birokrātisks aparāts, poles tiesības ierobežotas un līdz ar to pilsoņiem daudz mazāk iespēju politiskajai darbībai. Kad hellēnistīskā pasaule kļūst par Romas impērijas sastāvdaļu, poles patstāvība ir vairs tikai fikcija. Autoritārā režīma apstākļos pilsoņi zaudējuši jebkuras politiskās tiesības. Toties indivīds, kam vairs nav stingri noteiktu aktīvu pienākumu pret valsti, kļūst neatkarīgāks ikdienas dzīvē, iegūst iespēju vairāk pievērsties personiskās dzīves jomām. Īpašu vietu saglabājušos sengrieķu romānu vidū ieņem Longa izglītotam lasītājam domātais «Dafnids un Hloja» jeb, kā sacerējuma nosaukums skan rokrakstos, «Longa ganu stāsts par Dafnidu un Hloju». Ne par autora personību, ne par laiku, kurā tas dzīvojis, nav nekādu ziņu. Tā kā Longs visai labi orientējas Lesbas topogrāfijā, iespējams, ka šī Egejas jūras sala ir viņa dzimtene, bet par visticamāko viņa dzīves laiku vairums pētnieku, pamatojoties uz sacerējuma motīvu, valodas un stila analīzi, uzskata mūsu ēras 2. gadsimta beigas vai 3. gadsimta sākumu. Tāpat kā visos pārējos mums zināmajos grieķu romānos, arī Longa «Dafnidā un Hlojā» galvenais motīvs ir mīlestība, kas visam darbam piešķir stingru tematisku vienību. Taču pamatmotīva risinājumā Longa romāns stāv pilnīgi savrup. Nevienā citā grieķu romānā darbība nenotiek uz bukoliskā fona, bet piedzīvojumu elementu šeit pavisam maz. Tiesa, arī Longa sacerējumā sastopam dažus grieķu romāna tradicinonālās shēmas standartelementus — dažādas briesmas, kas jāpārdzīvo mīlētājiem, gūstu un atbrīvošanu no tā, taču tam visam ir otršķirīga nozīme, tas nepārvēršas par pašmērķi kā pārējos romānos, kuros piedzīvojumu elements — svarīgākais lasītāja izklaidēšanas faktors — ieņem pirmo vietu. Tomēr galvenā īpatnība mīlas motīva risinājumā ir tā, ka Longa romāna varoņi ir jauniņi (Dafnidam vēstījuma sākumā ir piecpadsmit gadu, Hlojai — trīspadsmit) un pavisam nepieredzējuši bērni, kas pat nav dzirdējuši vārdu «mīlestība». Romānā parādīta Dafnida un Hlojas mīlestība no pašām pir­majām, tikko apjaustajām, neizprastajām jūtām līdz tās piepildījumam.
No sengrieķu valodas tulkojis Ābrams Feldhūns Mākslinieks Aleksandrs Stankevičs
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
© Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1974